Kad no Salons.lv paņēmu testiem jau iepriekš aprakstīto ergonomisko krēslu. Pavisam ātri atklāju, ka manis paša veidotais galds man ir padevies pavisam neskaidrā augstumā, kurš padarīja superergonomisko krēslu visai nelietojamu (pie tāda). Bez lieka uzaicinājuma salons.lv piedāvājās iedot arī augstumā regulējamu galdu, lai mēs spētu novērtēt ergonomisko krēslu objektīvi. Ar nelielu vilcināšanos, bet tomēr piekritu.
Zem minimālisma cirvīša ir nonācis mans iPhone 4S un lūk kāpēc.
Man kā apmātam minimālistam mieru nelika doma par to, cik daudz laika savā ikdienā es tērēju spēlējoties ar savu viedtālruni. Vēl jo vairāk es mēģināju sev uzdot jautājumu - Kāpēc ? Es sapratu, ka lai reāli paveiktu paveicamo man pietiktu ar kādu desmito daļu no visa tā laika. Tomēr bija kaut kas tāds, kas kā magnēts vilka čekot, pagooglēt, sekot. Kad pavisam nejauši sāku lasīt The Willpower Instinct, priekš sevis atklāju vēl nezinātas lietas par mūsu smadzeņu darbību un konkrētajā gadījumā dopamīnu, kurš patiesībā ir 21.g.s. informācijas patērētāju apsēstības pamatā.
Redzot, kā draugi viens pēc otra tomēr arī sāk slimot ar minimālismu, nolēmu padalīties.
Sākotnēji, atbrīvojoties no lietām, ir viegli mest ārā, jo mēs patiesībā visi zinam, kuras ir tās lietas, kas mūsu mājās ir vienkārši aizķērušās, tomēr ar katru nākošo atbrīvošanās posmu ir aizvien grūtāk saprast, cik un kas ir patiesi vērtīgs.
Ceru, ka šie jautājumi, gan jums, gan mums palīdzēs tikt galā ar grūtākajām izvēlēm.
Pirmdienas Manna kārtējo reizi lika atcerēties, ka nekas nav šajā dzīvē tā vērts, lai ar to vienkārši samierinātos. Ir lietas, kuras mēs nevaram ietekmēt, tomēr esmu pamanījis cik daudzi savās dzīvēs vienkārši neuzdrošinās neko mainīt.
Šo rakstu, lai apliecinātu, ka tas tiešām strādā un tiktāl no pagājušā gada maija, kad bijām parādos ap 2500 Latiem, neskatoties uz visādiem papildus lielajiem izdevumiem, kas bija neizbēgami, esam tikuši ārā no parādiem (izņemot mājas kredītu), un pat jau iekrājuši nelielu buferi ikmēneša izdevumiem.
Draugi, radi, paziņas vaicā, kas tajā tāds brīnumains?
Pēc aptuveni diviem gadiem minimālismā mani draugi sāk saprast, ka šitam džekam ar to štelli ir riktīg' aizgājis ciet, un tāpēc nolēmu paskaidrot kāpēc es jau gandrīz divus gadus mēģinu tikt vaļā no daudz un dažādām mantām.
Viss sākās jau krietni agrāk. Ik pa brīdim man nelika mieru sajūta, ka dzīvoju kaut kādu svešu dzīvi. Tomēr izskaidrot man to nekādi neizdevās un arī nebija īpaši laika iedziļināties, kāpēc un no kurienes šī sajūta rodas, jo mana ikdiena uz to brīdi bija pārvērtusies par vienu vienīgu skrējienu pēc... pats īsti nezinu kā.
Nesen savos minimālisma meklējumos, kad apsvēru vai man vispār joprojām ir vajadzīgs TV kā atsevišķa vienība, aizdomājos arī par saviem draugiem, kas ir aizlēkuši pakaļ pēdējā laika modes kliedzienam un iegādājušies sev milzīgus Smart TV aparātus (no dažādiem ražotājiem).
Un ātri vien sapratu, ka Smart TV būtība ir gauži nejēdzīga.
Turpinu minimalizēt. Un, lai arī daudz vairs nekā nav palicis, es esmu apņēmies iedokumentēt par virzību - draugs pārliecināja, ka vajagot to darīt.
Tātad... Šoreiz tās ir grāmatas, kuras vienreiz (atševišķos gadījumos nevienreiz) izlasītas krājas nevajadzīgi plauktos un vēl visādās neinteresantās vietās. Izdevās pierunāt sievu uz šo barbarisko aktu - viņas inteliģentu ģimenē grāmatu plauktiem ir īpaša nozīme. Galvenie izmantotie argumenti: lai citi arī tās labās grāmatas palasa; vienmēr jau varēs aiziet un bibliotēkā atkal paņemt.
Pagaidām šķirošanu izdzīvoja kādas pārdesmit grāmatas, kuras turpinās krāt putekļus kādā dziļā plauktā, tomēr arī tas ir milzīgs sasniegums...
Lai arī nekādas dižās vajadzības nebija (no 500GB 258GB ir brīvi), tomēr šodien pieķēros cietņa tīrīšanai un kārtējo reizi riktīg sabesījos par 1080p video failiem, kurus veido mana iPhone 4S kamera.
Sestdien pēc draugu ieteikuma iemēģinājām Cash&Carry (konkrētajā gadījumā tas bija Promo). Tas ir tāds pasākums, kur tiek tirgotas milzumdaudz lietas par itkā lētākām cenām, bet jāpērk parasti ir uzreiz vismaz noteiktais skaits vienību, lai dabūtu labo cenu. Pērkot visādas ilguzglabājamās lietas idejiski būtu jāsanāk, ka tiek ieekonomēta nauda.
Tomēr visa pieredze lika man domāt, ka tas nav tā vērts.
