Vai tu tici apsolījumam ?



Kaut kur garām skrienot dzirdēju/lasīju/redzēju ideju, kas nujau ilgāku laiku man neliek mieru. Proti, ikreiz pērkot/iekārojot kādu mantu mēs patiesībā vienkārši pērkam vai iekārojam to, ko šī lieta sola. Kopš to dzirdēju/lasīju/redzēju ir interesanti paanalizēt, kas ir šie apsolījumi, kuros es regulāri iekrītu. Man personīgi tehnoloģijas vienmēr ir tās, kas mani baigi ātri paņem ar solījumu par vieglāku, ērtāku, aizraujošāku, piepildītāku dzīvi. Bet bieži vien ir tās, kas šo dzīvi tieši nevajadzīgi sarežģa. Un pat tad, kad tās ir izpildījušas kādu apsolījumu, uzrodas jau nākošās lietas, kas sola vairāk, labāk, ātrāk, skaistāk. Tie var būt arī kādi lielāki mērķi, kas sola, ka vēl tikai to un tāāāād tik dzīvosim. Un tā mēs dzenamies un iekrītam šajos solījumos atkal un atkal un atkal, bet reāli jau pienesuma mūsu laimes kontā no tā nav daudz, jo lai cik, lai kā mēs pūlētos pēc nezināma labklājības līmeņa sasniegšanas Hedoniskā adaptācija (tā to latviski sauc?) parūpējas par to, lai jau pēc kāda brīža ar sasniegto būtu par maz. Draugi, radi, paziņas redzot manas dīvainās izdarības ar dažādiem downgreidiem (nu tad, kad no jaunāka un šķietami labāka pāriet uz vecāku un šķietami sliktāku) man ik pa laikam prasa, kāpēc es to daru? Tas ir tieši šī iemesla dēļ - es mēģinu atrast savu pietiekamības līmeni - to vietu savā labklājībā, aiz kuras nekam papildus nav vairs lielas jēgas. Ko šādas pietiekamības atrašana dod ? Visu. Atrodot savu pietiekamību, un atrodot veidus kā to padarīt vienkārši uzturamu, iestājas tāds kā klusums, miers, pirmajā brīdī nolecot no mūžīgā vāveres riteņa arī garlaicība (ja spējam turēties pretim otram, vēl lielākam, sociālo tīklu slazdam). Savukārt garlaicība ir ārkārtīgi nenovērtēta lieta, jo patiesībā tajā slēpjas milzīgs potenciāls. Jo tikai tad, kad tavu ikdienu nepārvalda dzīšanās pēc nākošā līmeņa, tu beidzot vari būt tu pats. Nu vai vismaz vari sākt meklēt, kas tu tāds esi. Var jau teikt, ka šī ir tādu vecu, resnu un izvirtušu kundziņu nodarbe, tomēr ikdienā pat visvienkāršākie no cilvēkiem dara ārkārtīgi daudz sarežģītas lietas, kurām nav nekāda pienesuma, un pretēji, nedara lietas, kas ir vienkāršas un dod dzīves kvalitātei milzīgu pienesumu. Nav nozīmes ienākumu līmenim - visi kā viens sūdzas par aizņemtību, nogurumu, izdegšanu, bet neviens nemaz nemēģina mainīt dajebko.

Es gribu izaicināt tevi padarīt savu dzīvi garlaicīgāku, izturēt pirmās lomkas bez pirkuma vai soctīklu mierinājuma. Nepērc, neaiztiec savu gudruni, un pamēģini pasēdi klusumā, un atrodi to, kas patiesi nes pienesumu tavai, un varbūt arī citu, dzīvei. Un nesatraucies, ja neizdosies to atrast uzreiz - tā tam jābūt. Mierini sevi ar domu, ka atrod tikai tas, kurš meklē. Un pastāsti arī man kā tev ar to iet.






 

← uz sākumu