Meitene ar dārgakmeni
(tulkots no Leo Babauta - zenhabits.net)
Kāda meitene bija darbā, kad kāds no viņas kolēģiem izteicās nievājoši par viņas darbu, un viņa uzreiz noskuma un iekšēji nostājās aizsargpozā, visu dienu domājot par to cik šim kolēģim nebija taisnība un kā viņa to tam varētu pierādīt.
Mājās pārnākot tā ieraudzīja, ka viņas draugs bija atstājis izlietnē netīros traukus un miskastē mēsli jau vēlās pāri malai, un viņu sakaitināja viņa bezrūpība. Viņa domāja par to cik viņš ir riebīgs un kāpēc gan viņš nevarētu izdarīt šīs mazās lietas, un būt mazliet atbildīgāks?
Kamēr viņa tā vārijās savās dusmās par šiem diviem cilvēkiem, kas bija viņai nodarījuši pāri, viņa arī sāka domāt par to, kāpēc tā notiek. Kāpēc viņai bija jābūt tik apjukušai, dusmīgai, aizkaitinātai par šiem niecīgajiem komentāriem un neizdarībām?
Nākošajā dienā, kad viņa jau bija darbā, viņa pamanīja, ka arī citi cilvēki ir apjukuši un pārstresojušies un dusmīgi dažādos dienas brīžos. Viņa to pašu redzēja arī svešinieku sejās uz ielas, un arī draugu sūdzībās, kad pēc darba tā bija devusies ar tiem kaut ko iekost.
Kas īsti notiek?
Un tad viņa sāka redzēt kaut ko dīvainu.
Tas ko viņa redzēja bija sekojošs: katrs cilvēks mēģināja aizsargāt kādu dārgumu, kas tam piederēja. Skaistu dārgakmeni, kuru neviens cits nevar redzēt, bet kurš tiem likās ārkārtīgi vērtīgs, un kuru noteikti bija jāsargā. Iekšējais Dārgakmens.
Kad kāds sarunājās ar kādu citu, pat ja šīm sarunām vai darbībām nebija nekā kopēja ar viņu Iekšējo Dārgakmeni ... katrs no tiem satraucās, ka tas otrs mēģina uzbrukt viņa Iekšējam Dārgakmenim. Viss, ko tie darīja, kļuva par dārgakmeņa aizsardzību, aizsardzību no uzbrukumiem, ka tik tam kaut kas nenotiek.
Un tad meitene saprata, ka tie dārgakmeņi jau patiesībā nemaz neeksistē. Viņa saprata, ka mēs tikai iedomājamies, ka tie ir īsti, un pat nenojaušam, ka mēs to daram.
Viņa saprata, ka tā visa ir tikai ilūzija.
Un tā padara mūs nelaimīgus.
Tāpēc tieši tajā dienā viņa pārstāja mēģināt aizsargāt savu iedomāto dārgakmeni. Viņa pārstāja mēģināt vienmēr būt pareiza, izskatīties laba un zinoša un gudra un perfekta, lai justos kā labs cilvēks vienmēr un visur. Viņa pārstāja domāt, ka citu cilvēku vārdiem un darbiem ir dajebkāds sakars ar to, ko viņa domāja par sevi. Viņa pārstāja aizstāvēt savu nostāju un to, kas viņa savuprāt bija.
Un, lēnām atlaižot savas ilūzijas, tā kļuva laimīgāka. Viņa smaidīja, kad kāds mēģināja aizstāvēt savu iedomāto dārgakmeni, un saprata, ka viņu apjukumam un rupjībai nav nekāda sakara ar viņu pašu, bet gan tas viss bija saistīts ar dārgakmeni, kuru tie sargāja. Viņa devās savās dienas gaitās izbaudot tās, un mēģinot padarīt pasauli par labāku vietu. |
|
|