Kā es pārstāju dzīvot svešu dzīvi...

Pēc aptuveni diviem gadiem minimālismā mani draugi sāk saprast, ka šitam džekam ar to štelli ir riktīg' aizgājis ciet, un tāpēc nolēmu paskaidrot kāpēc es jau gandrīz divus gadus mēģinu tikt vaļā no daudz un dažādām mantām. Viss sākās jau krietni agrāk. Ik pa brīdim man nelika mieru sajūta, ka dzīvoju kaut kādu svešu dzīvi. Tomēr izskaidrot man to nekādi neizdevās un arī nebija īpaši laika iedziļināties, kāpēc un no kurienes šī sajūta rodas, jo mana ikdiena uz to brīdi bija pārvērtusies par vienu vienīgu skrējienu pēc... pats īsti nezinu kā. Kad netīšām uzdūros jau iepriekš minētajām grāmatām par minimālismu manī kaut kas tākā pamodās. Es sapratu, ka dzīvoju pēc inerces - visi tā dara. Es sapratu, ka šī ir mana pusmūža krīze un, ka ir tikai manos spēkos mainīt savu dzīvi uz tādu, kādu es to vēlos redzēt... ... bija tikai viena problēma... es pats nezinu kādu es vēlos savu dzīvi. Lai izbrīvētu laiku un vietu savām pārdomām es sapratu, ka man ir nepieciešams viens pamatīgs RESET. Ar RESETu es domāju, sākt visu no nulles. Ir tāds slavens salīdzinājums par to, ka mums katram kāpjot pa dzīves karjeras kāpnēm ir jāpārliecinās, ka tās ir pieslietas pie pareizās sienas. Vairums no mums izvēlas par to nedomāt un kāpjtiklaiturvaikas. Es sapratu, ka manas kāpnes ir pieslietas diezgan stabilai, tomēr neesmu pārliecināts vai manai sienai. Es negribu pamest visu un doties uz Himalajiem meditēt par to - arī tādi varianti ir dzirdēti. Es gribu atrast līdzsvaru vietā, kur esmu. Jo, ja es nevaru to izdarīt šeit un šādos apstākļos, es to nevarēšu izdarīt nekur. Un pirmais un garākais un interesantākais solis uz RESETu ir atbrīvošanās no visa liekā (vēlrez - nevis VISA, bet VISA LIEKĀ!). Šī soļa laikā atbrīvojoties no lietām ir vairāki posmi. Sākumā lietas iet prom vienkārši čupām - ir viegli atvadīties atceroties, ka neesi tās lietojis jau n gadus. Jo mazāk lietu paliek, jo vairāk ir jāuzdod jautājums vai šī lieta ir tas, kas esi Tu. Ir arī amizanti, tikt vaļā no kādas lietas un jau pēc nedēļas saprast, ka nē, šitentā štelle patiesībā ir ar manu Es cieši saistīta - tā es atpirku atpakaļ savu veco Nikon D50 un arī SonoS atskaņotāju un vēl šo to, jo tie man dod vairāk prieka nekā es biju domājis. Šis process ir atklāsmju pilns. Mantas kā izrādijās bija tikai viena daļa no procesa, drīz vien es atklāju, ka arī manām saistībām ir nepieciešama tāda pati revīzija (man ir netikums labu vēlot iesaistīties projektos, kuri vēlāk vienkārši izsūc man visu dzīvības sulu). Šo dzīves daļu pasargāt no bardaka izrādās ir vēl sarežģītāk - duhhh... ir grūti piespiest sevi atteikties no saistībām. Jo sevišķi, ja tev ir tīnītainī uzņēmums, kura izdzīvošana ir atkarīga no katra ieņemtā santīma. Tomēr esmu sapratis, ka gana ilgi esmu iemainījis savu laiku pret niekiem. Esmu ceļā uz tukšumu un klusumu... lai no turienes sāktu kāpt pret... varbūt to pašu, varbūt citu, bet apzināti izvēlētu sienu. (Zemāk ir redzama pavisam niecīga daļa - bez pārspīlējuma tikai kādi 25% - no tā, kas ir prom vai tiek fīrēts prom.)