 Nupat augustā apritēs gads kopš mūsmājās esam atteikušies no Latvijā pieejamās televīzijas… un ziņām. Avīzes pie mums iemaldās reti - pārsvarā kā makulatūra dedzināšanai. Radio mēs nekad neesam klausījušies. Portālos ielienam reti - izņemot, protams, kakao.lv ;)
Sākās viss gandrīz nejauši. Lattelecom paprasīja Ls40 par divus gadus cītīgi apmaksātu dekoderi - sapratu, ka mūsu vajadzībām pilnīgi pietiktu arī ar krietni lētāku, tāpēc atgriezu dekoderi Lattelecomam un nolēmu vienkārši pamēģināt iztikt bez parastās televīzijas kādu laiciņu - atpūsties no reklāmām utml. Pēc aptuveni diviem mēnešiem uznāca lielās 'lomkas' - gribējās fona troksni un gribējās paskatīties, kas tad notiek apkārt. Dažādu sadzīvisku peripētiju rezultātā nesanāca iegādāties prastāko no dekoderiem plānotajā laikā. Tad atkal pagāja kāds laiciņš un 'lomkas' remdēja internetos uzietais Panorāmas podcasts - lai arī ar aizķeri, tas tomēr deva meklēto negāciju dozu. Un gāja vēl kāds laiks un sāka aizmirsties paskatīties, kas tad īsti notiek. Un tā aizvien retāk un retāk un retāk un … kamēr jau vairs pavisam neskatos.
Tas ir tāds īss un saraustīts stāsts par to kā līdz tam nonācu, bet tas viss un mana aizraušanās ar minimālismu (NEKĀ LIEKA!) man lika aizvien vairāk aizdomāties par to nenormālo informācijas plūsmu, kurā mēs pret savu gribu vai aiz pieraduma un bailēm esam ierauti un peldam kā nolēmēti.
Pa šo gadu esmu pamatīgi izfiltrējis (un joprojām to daru) savas ienākošās informācijas daudzumu un saturu.
Nupat jau esmu kādu reizi arī diezgan karsti diskutējis par informācijas nefiltrēšanas sekām.
Man prasa "Kā tu vari dzīvot nezinot, kas notiek apkārt ?" - well… tas ko pasniedz ziņās pavisam noteikti, nav viss kas notiek apkārt - visu zināt tāpat nevar. Un kas man mainās no tā, ka es zinu, ka kaut kur tāltālā zemē ir noticis kaut kas briesmīgs ar nenoteiktu skaitu cilvēku? Ko man maina ziņa par viena trakā mešanos no vantīm? Ko maina ziņa, ka pat valsts kontrole mūsu valstī vairs neko nekontrolē ?
Es pateikšu ko. Šādas ziņas laupa vēlmi radīt, darīt, strādāt, dzīvot. Es goda vārds neatceros, kad es pēdējo reizi esmu dzirdējis, kādas ziņas, kas kaut nedaudz uzlabotu garastāvokli - lai arī Panorāmas beigās kaut ko no pozitīvā vienmēr mēģina pieminēt.
Vai sekošana ziņām ir padarījusi kādu dzīvi vieglāku, mierīgāku? Nē, cilvēki tikai uzvelkas un kļūst par tiem, ko viņi paši tik ļoti nemīl.
Man prasa "Bet ja nu tu palaidīsi garām ... ?" - ziņas, kuras skar tevi pa tiešo, tevi atradīs. Tā piemēram, nu neļāva tak man neviens palaist garām PVNu maiņas. Ja sāksies trešais pasaules karš, gan jau es arī to pamanīšu.
Man prasa "Bet ja neviens neskatīsies ziņas, tad tie tur augšā/krievijā/ēģiptē varēs darīt ko grib ?" - Ja tu kaut kā vari ietekmēt, lai lietas notiek uz labo pusi, tad dari to. No ziņu skatīšanās nekas nemainīsies. Vislabāk būtu, ja mēs katrs darītu savu daļu gaišās nākotnes celšanā neskatoties uz citiem. Pats es tā daru cik vien ir manos spēkos. Heck! es pat apsveru iespēju iestāties partijā, kas manā pagastā pēc pēdējām vēlēšanām ir paveikusi daudz labu pārmaiņu - gribu palīdzēt : vai tas būtu ar vienkāršu morālu atbalstu, ideju, padomu vai kā savādāk, bet tur es redzu, ka es varu dot pienesumu. Pozitīvu.
Man prasa "Kā tu zināsi par ko balsot, ja nebūsi sekojis līdz?" - centīšos iedziļināties pirms vēlēšanām. Gan jau viņi viens par otru viskaut ko interesantu pastāstīs. Pašvaldībā man nevajag ziņas, lai zinātu par ko balsot - es redzu uz vietas, kas un kā un kur mainās - un es pieeju un pa tiešo uzprasu traktoristam kas viņam lika šitento ceļu labot.
Emocionāli ziņas mūs vienkārši izvaro - kā var justies pēc tā, kad uzzini, ka kārtējais deputāts mūs kā tautu ir vienkārši piesmējis ? un tu neko - pilnīgi neko ! - nevari izdarīt. Izņemot, protams, pasolīt, ka nākošajās vēlēšanās tu par viņu nebalsosi. Un pašam nezināmu iemeslu dēļ tak tāpat tas sukulis būs atpakaļ nākošajā saeimā kā likts. Kā var justies pēc tā, ka tev piestāsta pilnu galvu ar ekonomiskajām un sadzīviskajām negācijām visā pasaulē ? Kam man to visu ?
Dzīvot bez uzbāzīgās tv reklāmas arī mierīgāk - nav ne jausmas kurš biksīšu ieliknītis tagad ir modē, par pamperu inovācijām uzzinu pa tiešo pie veikala plaukta. Es jau pat vairs neatceros, ko tur vēl vispār reklamē.
Kas notiek kad cilvēks padzīvo informācijas vakuumā ? Vispirms iestājas neliela panika, bailes - tā ir atkarības pazīme. Šī stadija ir tā, kurai retais tiek cauri, jo, lai arī cik stresaina tā patiesībā būtu, vispārpieņemtā rutīna šķiet nomierinoša. Kad ir tikts pāri šim, lēnām sāk attīrīties operatīvā atmiņa, kura ir bijusi nepārtraukti pārslogota. Un tad - un tikai tad ! - cilvēks veidojas par cilvēku. Domām ir vieta, kur apgriezties. Ir laiks pamanīt apkārt notiekošo. Ir laiks padomāt par interesanto, par nesvarīgo. Sāk brukt rutīna. Sāk dzimt idejas. Dzīve sāk mainīties.
Ir viena lieta, ko informācijas straume mums laupa ar ārprātīgu nežēlastību - ŠODIENA. TAGADNE. Jau sen esmu sapratis, ka cilvēka lielākā laime ir dzīvot tagadnē. Tas nenozīmē aizmirst pagātni vai nerūpēties par nākotni. Tas nozīmē pamanīt (!) šodienu.
Tikai tagad savos 35 es beidzot sāku mazliet saprast, kas es pavisam noteikti neesmu. Pēc Bībeles atklāšanas kaut kur ap savu divdesmit pirmo gadu, šis ir mans otrais lielākais dzīves izzināšanas gājiens. Es nevaru apstāties. Man gribas lasīt un domāt un prātot un mainīt un darīt un iet un celt. Un tas viss pavisam noteikti ir tikai pateicoties tam, ka es apzināti un mākslīgi radīju dzīvē telpu, pauzi, lai nogaidītu, kad putekļi nosēdīsies un ieraudzītu, kur un par ko es esmu kļuvis.
Es joprojām lasu dažādas ziņu barotnes, bet tās ir par DIY, Minimalism, Simplicity, LifeHacking tēmām. Pavisam nelielās devās ir palikusi barotne par gadžetiem - tas man tāds daļēji darba pienākums.
Man gribas nostiprināt savu pārliecību, tāpēc es ceru, ka arī te komentāros iespruks kāds pretarguments manam viedoklim.
(P.S. par līdzīgu tēmu uzdūros arī vienam rakstam šeit) |