 Kā jau iepriekšējais raksts liecina, šā gada aprīlī nopirku iPad (pirmo paaudzi), lai iepazītu to tuvāk un atvaļinājumā nebūtu jāņem lielais kompis līdzi. Es pat nenojautu, ka tas izglābs manu izgāzušos atvaļinājumu (neticiet aģentūrām, neizmantojiet tās - tās ir buļļa kaku pilnas).
Kad ceturtajā dienā mēs jau bijām samierinājušies ar MyFriendu vienaldzību un Because-it's-not-season attaisnojumiem, es ķēros pie sen sen aizmirstas nodarbes - lasīšanas. Patiesībā es ķēros pie video - konkrēti TED-Talks un tur es noskatījos šo video. Kurš mani ieinteresēja tik ļoti, ka man sagribējās izlasīt šī autora "Overworked and Underlaid", kura savukārt noveda pie meklējumiem par dzīves vienkāršošanu, un tad es uzdūros "The Joy of Less, A Minimalist Living Guide: How to Declutter, Organize, and Simplify Your Life".
Ak mī un žē - tas bija tas ko es tik sen jau neapzināti meklēju - idejas šajā grāmatā ir gaužām vienkāršas, tomēr tās tik ļoti ir mainījušas to, kā es skatos uz lietām sev apkārt.
Pirmajā mirklī minimālisma ideja šķiet biedējoša, jo aicinājums ir attiekties no lietām, no "pasaules labumiem", ja vēlies. Kas mēs kādi sadomazohistiski mūki, vai ? Tomēr nē, vairākkārt tiek uzsvērts tas, ka atteikšanās ir no liekajām lietām, kuras mēs neizmantojam vai kuras mums neder, vai kuras vienkārši tiek glabātas "visāda pēc", "a ja nu".
Nupat pēc diviem mēnešiem esam pabeiguši pirmo declutterošanas (clutter - juceklis, kņada, tracis) apli savās mājās. Esam tikuši vaļā no vismaz ceturtdaļas savu mantu - trīsdurvju skapja, diviem biroja galdiem, kumodes, dīvāna, klubkrēsla, eļļas radiatora, div ar pus maisiem drēbju un neskaitāmām maz un sīklietām, kuras jau sen sen tikai aizņēma vietu "visāda pēc". Mājās ir sācis atgriezties miers, gaisma un skābeklis :) Es zinu, ka jau pavisam drīz mēs sāksim otro - daudz rafinētāko - declutterošanas apli - būs jāuzdod jautājumi: Kad es to pēdējo reizi lietoju ? Vai tas jelkādā veidā uzlabo manu dzīvi (smuka bilde pat bez sentimentālas nozīmes var būt iedvesmojoša vai tamlīdzīgi) ? Vai tam ir kāda pavisam nopietna sentimentāla vērtība (cik kāzu kleitas pūst jūsu skapjos) ?
Pavisam nežēlīgs jautājums, kurš palīdz tikt skaidrībā par lietām ir : Kuras no lietām tev pietrūktu, ja tev nodegtu māja ? Un momentāli mēs varam uzskaitīt : Dokumenti, kompis ar visām bildēm, drēbes. Tālāk viss kļūst miglaināks, bet tomēr vairāk vai mazāk ir skaidrs, kuras ir tās svarīgākās un atstājamākās lietas. Es varu saderēt, ka katram no mums ir lietas, kuras mēs gribētu, ka vienkārši sadeg, lai nav vairs jāvelk līdzi - kā tajā teicienā par vecu čemodānu ar noplīsušu rokturi, kuru panest nevar, bet ārā sviest žēl :)
Declutterojot mēs, protams, paturējām prātā arī eko-domāšanu - šķirojām cik varējām un 80% šo lietu mēs atdevām draugiem, radiem, paziņām. Drēbes ziedojām pansionātiem (www.bildespardzivi.lv), nelietojamo elektroniku atdevām savākšanas punktā pie Alfas. Vecu aizstāvējušos PC atdosim kādai skolai vai bibliotēkai - jāsaved tikai vismaz minimālā kārtībā.
Tikt vaļā no lietām ir viena lieta, tomēr vēl svarīgāk par to ir nesavilkt nākošajā dienā no veikala atkal citus mēslus :) Tāpēc atliek tikai ievērot "viens iekšā, viens ārā" principu un lietu skaits pilnīgi skaidri nepieaugs. Esam to jau pārbaudījuši darbībā - tas strādā. Vairs nav nekādu "a ja nu vecais noder detaļām" vai tamlīdzīgi.
Tā piemēram: beidzot izmetu veco TV antenu, kuru biju smuki sapakojis šķūnīti - a ja nu jaunajai kas nolūzt? Un tagad ar skaidru galvu tā padomā - nu cik maksā jauna antena ? vai tiešām tas ir tā vērts, lai glabātu veco nezincik gadus gadījumam, ja ar patreizējo kaut kas notiek ? Protams, ka lēmums saglabāt veco netika daudz apspriests - tas bija mirkļa instinkts, kas mums padomju paaudzēm vēl no senčiem ir ieaudzināts no laikiem, kad nevarēja visu tā vienkārši dabūt, un kad celafāna kulītes tika rūpīgi mazgātas pat pēc vairākkārtējas lietošanas. Un katram no mums ir kaut kas tāds, kas krājas krāšanās pēc un mēs pat nemanam kā ieaugam sūdos.
"Viens iekšā, viens ārā" der pilnīgi visam - vai tās būtu zeķes apenes, vai mēbeles, vai elektrotehnika - visam ir savs laiks iet "atpūtā". Te es atkal piebildīšu, ka ne viss ir uzreiz jāsūta uz Getliņiem pavairot mēslu daudzumu - lielai daļai lietu var atrast daudz pateicīgākas mājas.
Pasaulē, kurā valda patērētāju sabiedrība ir grūti noturēties pretim dažādiem kārdinājumiem, kas rodas no nepārtrauktas mūsu potēšanas ar reklāmām no visām iespējamajām pusēm. Tomēr minimālisms nav pret patērēšanu - minimālisms ir par saprātīgu patērēšanu tikai tādos apjomos, kādos, tas tiešām ir nepieciešams.
Minimālisms ļauj izrauties no vāveres riteņa, kurš liek mums dzīties pakaļ dažādiem mantiskiem labumiem. Tas savukārt dod mums vairāk laika un līdzekļu patiesi svarīgām lietām. Gan jau būsi dzirdējis tādu "santīms saglabāts ir santīms nopelnīts" (a penny saved is a penny earned) - to esot teicis Benjamiņš :) Franklins - tas bijis laikos pirms modernās nodokļu sistēmas, kas nozīmē to, ka mūsdienās santīms saglabāts ir gandrīz divi santīmi nopelnīti :) Man kauns atzīties, bet savulaik esmu izmetis tik daudz naudas neapdomājot, cik tas tiešām ir nepieciešams - sev par attaisnojumu varu tikai teikt, ka lielākās kļūdas ir pieļautas dziļas depresijas laikos.
Par piemēru ņemsim manu kvadriciklu (jā tā esot pareizi). Sēru salauzts nolēmu sevi izklaidēt un nopirku visprastāko ķīniešu 150cm3 kvadriciklu par 700 latiem, vienu sezonu nobraucu (reizes padsmit) un mainījās dzīves apstākļi un gadu vēlāk dabūju pārdot par 400 (man vēl paveicās). Starpība 300Ls. Par šo naudu es varētu nomāt daudz labāku kvadru neuztraucoties par uzturēšanu, remontēšanu, benzīnu un tamlīdzīgām lietām - vienkārši izbaudot šīs lietas labumus. Cikiem no jums mājās ir velo ar kuriem netiek braukts ? 80-to gadu kalnu slēpošanas ekipējums, kuru jau pat ir kauns vilkt ārā? Velotrenažieri, kuri tiek izmantoti drēbju žāvēšanai ? :)
Pārdod, atdod, atbrīvojies.
Minimālisma principi tieši tāpat attiecas uz jebkuru citu dzīves jomu. Visvairāk tieši uz mūsu darbu, kurā norakties nevajadzīgās lietās un projektos ir tik vienkārši. Vēl jo vairāk tad, ja mums ir kredīti, līzingi, citi parādi - un pārsvarā par lietām, kuras mums nemaz nebija vajadzīgas :)
Šī grāmata, kuras autora mantība sastāv no vienas 32L somas, savukārt papildina minimālisma ideju ārpus mantām definējot piecus minimālisma apļus - Veselību, Bagātību, Atteicības, Pieredzes, Vieta starp lietām. Dzīvot ar tik vien ir ekstrēmi un to var atļauties tikai augstprātīgs neprecējies Amerikas polis, tomēr nevar nepiekrist tām daudzajām lietām, kas ir minētas šajā grāmatā izceļot minimālisma priekšrocības arī mūsu ikdienā. Minimālisms pa lielam ir pofigisms pret to, ko spiež virsū vide, kurā mēs dzīvojam. Vairāk par visu no konkrētās grāmatas aizķēra sadaļa par pieredzēm - pirmajā mirklī šķiet tā tūlīt man mācīs, kā jāizbauda dzīve pilnībā… lecot ar gumiju vai izpletni, tomēr nē, tā vairāk atgādina par mazajām pieredzēm, kuras mēs laižam garām. Da kaut vai : Sagribējās man viendien aiziet līdz kādai attālākai vietai ar kājām. Parasti pat neapzināti iekšā sākas tāds - ai nu a kam tad man mašīna ? a ja nu lietus sāk līt ? nezvai man kurpes papēdi nenoberzīs ? Grāmatas iespaidā noķēris šīs domas es, protams, nospļāvos un gāju ar kājām - mašīnai nekas nenotika, lietus nelija, kurpes neberza…. berza apenes :D Bet stāsts nav par to, stāsts ir par n-lietām, kas neapzināti attur mūs no … tā ko mēs vēlamies.
Te arī autors pēc katras no savām idejām met 30 dienu izaicinājumus lasītājam - divus no šiem izaicinājumiem esmu uzņēmies - pagaidām gan neteikšu kurus, jo negribu lai mani draugi tos sāktu apspriest un jokojot mēģināt mani atrunāt no tiem (gribu dabūt tīru testa rezultātu :) ) Pēc divām nedēļām būs beidzies viens no izaicinājumiem un tad arī padalīšos ar kopējām interesantajām izjūtām šajā laikā.
Tas viss man šobrīd ir pamatīgi sajaucis galvu - labā nozīmē. Un zinu, ka paies vēl ilgs laiks līdz es to sagremošu kaut cik saprotamā veidā. Tomēr es zinu, ka mana dzīve vairs nebūs tāda, kāda tā bija pateicoties šai jau sajustajai brīvības garšai.
Mans ilgtermiņa mērķis ir panākt pilnīgi neatkarību no lietām - nu tā kā šeit - jeb kā Krisa Krisoffersona (Gumijas Pīlēns) dziesmā "Me and Bobby McGee" ~ freedom is just another word for nothing left to lose... |