← uz sākumu
2015.gada 07.augusts (8)

Vai tu tici apsolījumam ?

Minimālisms   


Kaut kur garām skrienot dzirdēju/lasīju/redzēju ideju, kas nujau ilgāku laiku man neliek mieru. Proti, ikreiz pērkot/iekārojot kādu mantu mēs patiesībā vienkārši pērkam vai iekārojam to, ko šī lieta sola. Kopš to dzirdēju/lasīju/redzēju ir interesanti paanalizēt, kas ir šie apsolījumi, kuros es regulāri iekrītu. Man personīgi tehnoloģijas vienmēr ir tās, kas mani baigi ātri paņem ar solījumu par vieglāku, ērtāku, aizraujošāku, piepildītāku dzīvi. Bet bieži vien ir tās, kas šo dzīvi tieši nevajadzīgi sarežģa. Un pat tad, kad tās ir izpildījušas kādu apsolījumu, uzrodas jau nākošās lietas, kas sola vairāk, labāk, ātrāk, skaistāk. Tie var būt arī kādi lielāki mērķi, kas sola, ka vēl tikai to un tāāāād tik dzīvosim. Un tā mēs dzenamies un iekrītam šajos solījumos atkal un atkal un atkal, bet reāli jau pienesuma mūsu laimes kontā no tā nav daudz, jo lai cik, lai kā mēs pūlētos pēc nezināma labklājības līmeņa sasniegšanas Hedoniskā adaptācija (tā to latviski sauc?) parūpējas par to, lai jau pēc kāda brīža ar sasniegto būtu par maz. Draugi, radi, paziņas redzot manas dīvainās izdarības ar dažādiem downgreidiem (nu tad, kad no jaunāka un šķietami labāka pāriet uz vecāku un šķietami sliktāku) man ik pa laikam prasa, kāpēc es to daru? Tas ir tieši šī iemesla dēļ - es mēģinu atrast savu pietiekamības līmeni - to vietu savā labklājībā, aiz kuras nekam papildus nav vairs lielas jēgas. Ko šādas pietiekamības atrašana dod ? Visu. Atrodot savu pietiekamību, un atrodot veidus kā to padarīt vienkārši uzturamu, iestājas tāds kā klusums, miers, pirmajā brīdī nolecot no mūžīgā vāveres riteņa arī garlaicība (ja spējam turēties pretim otram, vēl lielākam, sociālo tīklu slazdam). Savukārt garlaicība ir ārkārtīgi nenovērtēta lieta, jo patiesībā tajā slēpjas milzīgs potenciāls. Jo tikai tad, kad tavu ikdienu nepārvalda dzīšanās pēc nākošā līmeņa, tu beidzot vari būt tu pats. Nu vai vismaz vari sākt meklēt, kas tu tāds esi. Var jau teikt, ka šī ir tādu vecu, resnu un izvirtušu kundziņu nodarbe, tomēr ikdienā pat visvienkāršākie no cilvēkiem dara ārkārtīgi daudz sarežģītas lietas, kurām nav nekāda pienesuma, un pretēji, nedara lietas, kas ir vienkāršas un dod dzīves kvalitātei milzīgu pienesumu. Nav nozīmes ienākumu līmenim - visi kā viens sūdzas par aizņemtību, nogurumu, izdegšanu, bet neviens nemaz nemēģina mainīt dajebko.

Es gribu izaicināt tevi padarīt savu dzīvi garlaicīgāku, izturēt pirmās lomkas bez pirkuma vai soctīklu mierinājuma. Nepērc, neaiztiec savu gudruni, un pamēģini pasēdi klusumā, un atrodi to, kas patiesi nes pienesumu tavai, un varbūt arī citu, dzīvei. Un nesatraucies, ja neizdosies to atrast uzreiz - tā tam jābūt. Mierini sevi ar domu, ka atrod tikai tas, kurš meklē. Un pastāsti arī man kā tev ar to iet.







  
 
    Pings       2015-08-07, 15:04
- Pirms trim ar savu gudro telefonu peldbikšu kabatā (jap, ir stilīgas peldbikses ar gana lielām kabatām) iegāju peldēties Vidusjūrā. Pēcāk nopirku pagaidu variantu par 12 latiem.

Šis pagaidu variants man ir tik ļoti iepaticies, ka tagad izjūtu patiesu līdzjūtību pret tiem cilvēkiem, kuriem telefons ik pa brīdim iedžinkstas jaunu aplikāciju noutifikāciju dēļ.

Ikdienā, izrādās, ir maķenīt vairāk laika ričukam, bet sabiedriskajā transportā esmu pasācis lasīt grāmatas. Vai tad nevarēju lasīt arī viedtālrunī? Teorētiski varēju, bet nez kāpēc tā nenotika.
       Boo >Pings       2015-08-07, 17:48
- Āmen.

Verķi teorijā mums ietaupa laiku, praksē - vienkārši norij.

Laika nepietiekamība ir mīts. Tas nekad nav par laiku, tas vienmēr ir par prioritāti.
    Kaspars Misins       2015-08-07, 19:55
- No mantām sāku atbrīvoties pirms divarpus gadiem. Lēnām, lēnām un tad... dodoties nenoteikta ilguma ceļojumā, atdevām vai pārdevām 90% no visas iedzīves. Pilnīgi visas mēbeles, tehniku un "mājas lietas", paturot vien šādu un tādu apģērbu. Tagad zinu, ka man, kam nu piederošo var salikt 2 mugursomās, ir vēl liekas mantas, no kā atbrīvoties.

Apziņa par to, ka nevajag tik daudz, ka nevajag to jaunāko un ātrāko, ka var iztikt un nekas nenotiek, tā nāk lēnām, taču tad saproti, cik brīvs jūties, kad tev ir tas, ko tev tiešām vajag.

Vairākus gadus vecais dators pēkšņi kļūst vienkārši labs un vajadzībām pietiekams. Telefons izrādās nav nemaz vajadzīgs katrā pastaigā vai ārā iešanā. Un tā tālāk, tālāk, tālāk.

Bet vēl tik pat laba ir sajūta, kad saproti kā tas iet roku rokā ar naudas nepieciešamību. Nevajag mantas, nevajag tik daudz naudu. Nevajag tik daudz naudu, nevajag tik daudz strādāt. Nevajag tik daudz strādāt, var veltīt laiku tam, kas patiešām tuvs un interesējošs.

Piekrītu teicienam, ka bagāts ir nevis tas, kas daudz pelna, bet tam kuram pietiek.
       Boo >Kaspars Misins       2015-08-08, 01:06
- Vēl viens labs teiciens par bagātību ir: "bagāts var būt divos veidos - pelnīt daudz, vai gribēt maz".

Tas pirmais prasa daudz laika, otrais arī prasa laiku, bet atdeve ir paliekošāka
    eh       2015-08-07, 21:06
- Lielisks raksts. Pašreiz manā dzīvē ir iestājies kaut kāds tukšums un nepietiekamības sajūta.

Mani tas nenormāli biedē, jo nezinu kā ar to var cīnīties. Pie tam nav skaidrs, kurā brīdī tas notika, jo vienmēr tā noteikti nebija.

Jaunu lietu pirkšana padara laimīgu tikai uz īsu brīdi. Jūtu, ka esmu totāli "izdedzis". Mana viena no īpašībām, kas reāli traucē, ir tas, ka neprotu pateikt "NĒ", nu, piemēram, darbā vadība piedāvā paņemt haltūru. Pasaku jā, jo ir kaut kā neērti atteikt... nu un tagad nezinu, kā tikt ar to papildus darbu galā, piedāvātā papildus nauda manī neizraisa pilnīgi nekādas emocijas vai stimulu šo uzdoto darbu paveikt, summa varētu būt kautvai par vienu nulli vairāk, man ir vienalga. Cilvēki, protams, ir dažādi, es tiešām ticu, ka tas it kaut kādā veidā saistīts ar to, kas tu esi pēc horoskopa, ir tādi, cilvēki, kas dzenās pēc naudas, piemēram, priekšnieks, vienreiz sapulcē izmeta, ka viņš nesaprotot, kāpēc darbinieki neaktīvi ņem papildus darbus un vēl piemetināja, ka "laikam viņiem pietiek (ar pamatalgu)". Darba devēji man šķiet nespēj saprast, ka strādāšana nonstopā ne pie kā laba nenoved, neglābjami iestājas izdegšana un darbaspēju pazemināšanās. Tāpēc neiešana atvaļinājumos (piespiedu kārtā, jo daudz darba) ir sliktākais, kas var būt. Cilvēks paliek īgns un nespēj veikt uzdoto darbu pēc labākās sirdapziņas tīri fiziski/emocionāli, jo ir pārguris. To es saku pēc sevis... man ir jau tāds līmenis, ka nespēju atgūties pat 2 brīvdienās un jau otrdien jūtos noguris

Es pilnīgi noteikti saprotu, ka kaut kas ir jāmaina... vai nu jāmet pie malas visas citas lietas, kas man sagādā prieku vismaz kaut cik (slikti ir tas, ka tas viss gan ir saistīts ar datora izmantošanu, līdz ar to iespējams tīri fiziski organisms jau vairs nepavelk ilgās stundas pie datora gan mājās, gan darbā) un reāli jāmetās iekšā darbā, lai laicīgi pabeigtu iesāktos darbus un tad lai tur lūst vai plīst jāiet atvaļinājumā uz pilnu termiņu un momentā jālaiž uz Āziju vai nu nezinu....

Esmu mēģinājis pat pilnībā nelietot internetu aptuveni 3 nedēļas (ziemā tas bija) un no darba šo 3 nedēļu laikā staigāju katru dienu uz mājām ar kājām aptuveni 10km, un it kā mazliet pa to laiku atguvos, bet nu jāsaprot, ka internets "neļauj" tev pilnībā aiziet no sevis, respektīvi ir kaut kādas lietas, kur tu esi biedrs un kas prasa vairāk vai mazāk regulāru pieskatīšanu.

Tagad apsveru vispār pazust no neta un nelasīt ziņas, neizmantot viedo trubu neta lietām, bet nu kaut kā māc šaubas vai tādā veidā emocionāli nenobeigšu sevi pa visam, jo visi mani hobiji tomēr kaut kādā veidā ir saistīti ar netu (nē, tie nav sociālie tīkli). Jā, skaidrs, ka to var saukt arī par atkarību. bet tās nav azartspēles.

Nekas cits, ar ko aizvietot interneta neizmantošanu man nenāk prātā. Jāatzīst, ka brīžiem jūtos ļoti vientuļš, nav pat īsti ar ko kontaktēties pat interneta vidē. Draudzenes vai sievas man nav un nekad nav bijis, jo vēl viena sliktā īpašība kas man piemīt, ir pārlieku liels kautrīgums. Es nekad neuzsākšu sarunu ar svešu cilvēku, piemēram, kafejnīcā. Tā nu tas ir. Ar skaudību noskatos uz darba kolēģi, kurš ir tik dabiski sabiedrisks, ka tas jau robežojas ar uzmācību, viņš mierīgi var "čupoties" ar ntajiem skuķiem vienlaicīgi neizjūtot tajā nekādu pretrunu pat neskatoties uz to, ka pašam jau ir bērns no citas meitenes un viņi nedzīvo kopā jau sen, un vēl izsakot visādas piemīmes, par to, kāpēc jāmaksā alimenti vai kas tāds. Man to laikam nekad nesaprast.

Par klusumu es piekrītu pilnībā, mūsdienu cilvēki neapzinās, ka fona troksnis ārkārtīgi negatīvi iedarbojas uz smadzenēm un vispārējo pašsajūtu, piemēram, darbā esmu spiests visu dienu klausīties kopēju radio, kas skan pa visu telpu, jo pārējie tā ir pieraduši, man tas reāli traucē koncentrēties un radio mode ik pa 20 minūtēm atkārtot vienas un tās pašas dziesmas ir pilnīgs idiotisms ( Mūsdienu pasaulē mēs uzņemam pilnīgi nevajadzīgu informāciju un smadzenes to visu jau nespēj vairs apstrādāt un sagremot un tas rada neparedzamas sekas. Nu un protams, visādi Wifi un mob. tīklu attīstība arī noteikti kaut kā iespaido cilvēku spējas. Ilgtermiņā tas noteikti slikti iedarbojas.

Vienmēr esmu brīnījies par cilvēkiem Āzijā, kuriem ir tik maz bet viņu sejās redzams prieks un laime. Pie mums tā nav. Mēs "cepjamies" pilnīgi par visādām nesvarīgām lietām, tērējam enerģiju visādām muļķībām nevis normāli dzīvojam. Kaut kā tagad es saprotu cilvēku nesteidzīgo dzīves veidu Āzijā. Pirmo reizi aizbraucot, piemēram, uz Ķīnu mani tas kaut kā tracināja, tagad gan vairs nē.
       Boo >eh       2015-08-08, 01:25
- "Nē" ir ārkārtīgi skaists antīks vārds. Tas mūsdienu pārslodzes laikmetā būtu jāatkārto kā mantra. Palīdz atcerēts, ka katrs NĒ ir JĀ daudzām citām lietām.

Ir tāds Vilfredo Paretto (veca itāļu matemātiķa) princips 80/20, kurš (kā izrādās) ir tikpat universāls kā gravitācija. Šis disbalansa likums/princips ir it visur. Vajag tikai to atrast. Tā piemēram 20% mūsu pūļu nes 80% rezultātu. Tāpat arī 20% apņemšanos nes 80% nepatikšanu. Mēs nēsājam 20% drēbju 80% laika. Utt utml utjp. Atliek izkost kas ir šie 20%, kas nes vai atņem mūsu dzīvotgribu un ... tad vēl jāatrod kaut kur pagultē savas kohones un jādodas "iekarot sava apsolītā zeme".

Āzija vai mozambika, sieviete ir skaista.... ( (c) Bet Bet) nu Tu saprati. Nav būtiska ģeogrāfija - teorijai, ja tā ir patiesa, ir jāstrādā jebkur.
    Juris       2015-08-13, 09:34
- Nezinu, es uz to visu skatos kaut kā savādāk.

Šogad atkal nopirku motociklu. Es nevis ceru, ka lieta kaut ko sniegs, bet diezgan precīzi zinu, kādas emocijas un sajūtas es pērku, cik laika es pavadīšu uz šī braucamā un ko es no tā visa sagaidu. Man ir bijuši moči, tad atkal bija laiks bez moča, un šobrīd tā bija apzināta izvēle Nav nekādu vilšanos. Jā, es pats ar zināmu baudu pavasarī tērēju laiku, mainot sveces, eļļas, filtrus utt. Bet tas laiks bija mans un manuprāt piepildīts ar foršām sajūtām nevis zemē nomests. Starp citu, es apzināti pirku pavecu aparātu, jo svarīgs ir nevis izlaiduma gads bet gan stāvoklis, un ja drošība ir okej, emocijas pilnīgi neatšķiras brand new un lietotam dampim.

Pārgāju uz vinilu. VIspirms nopirku kaut ko jaunu, nepatika. Jaunu turntable tirgus ir mazs, dārgs, gandrīz viss nāk no Ķīnas uzņēmuma "HanPin" un nekas labs tas nav. Pārdevu, nopirku lietotu bet pamatīgi restaurētu. Tas, kur es investēju smagāk, bija cartrigde. Un jā, es spēju pēc skaņas atšķirt stock no otra, labāka. Tagad esmu priecīgs. Pirmkārt, vinils nosaka citu attieksmi pret mūzikas iegādi - es daudz vairāk laika veltu izpētei pirms izvēles, nekā agrāk viltoto CD laikos, kad pirku visu, kas patrāpījās daudzmaz ciešams. Otrkārt, vinils prasa zināmu attieksmi. Plate tomēr dilst. Tās dzīves cikls ir galīgs. Tas pieprasa zināmu cieņu. Līdz ar to es nevis slauku grīdu un fonā kaut ko grabinu bet apsēžos krēslā, paņemu dzērienu un tikai un vienīgi klausos mūziku. Tas ir mans piepildītais laiks.

Mēs sapirkām jaunas teltis, jo iepriekšējām salūza ribas, un tās arī izmantojam pietiekami intensīvi. Taču mēs jaunu nepērkam laivu, jo to izmantosim ļoti maz. Mēs skaidri zinām, kādas sajūtas pērkam un kādos piedzīvojumos dosimies.

Es regulāri investēju hokeja ekipējumā, jo tas nolietojas, plīst un lūzt. Pilna māja ar dažnedažādiem hokeja priekšmetiem. Un protams, ka hoķis prasa laiku. Bet tas ir vienkārši izcils laiks. Rezultātā vienam no sīkajiem, izskatās ka sports ir palīdzējis atrast aicinājumu dzīvē. Otrs nokārtoja Eirofit testus visus virs vidējā, kas nemaz nav viegli. Nav mīkstie. Skolā viņus neviens neaiztiek. Un enerģijas līmenis viņiem ir pilnīgi okej. Man tā ir iespēja pāris reizes nedēļā kārtīgi izkustēties un satikt savus čaļus. Ļoti labi. Reizi gadā mēs pērkam kaudzi krosa kurpju - visiem. Tās nolietojas nevis stāv kaktā. Labi.

Bet tās visas ir lietas un tie ir pirkumi, kas sola foršas sajūtas. Un es neesmu vīlies.

Nu jā, televizors man ir 18 gadus vecs un kaut kā nevelk ieguldīt jaunā, jo tas laiks, kamēr nav sporta sezonas, ir ļoti neliels.
       Boo >Juris       2015-08-13, 15:28
- Ideāli. Tu skaidri redzi, ko lietas tev sola, un tavi pirkumi ir apzināti. Kudos !
    Celt spēja       2016-05-12, 09:16
- Forša dziesmiņa
       Boo >Celt spēja       2016-05-12, 09:30
- Pieliku vēl vienu, kas man jau kādu laiku galvā skan. Priekā !

↑ uz augšu ↑
Mani sauc Ingus Bukšs (tāpat zināms kā Boo) esmu aptuveni 40 gadus jauns. Esmu vierdodokss un strādāju par apkopēju
Tup un Turies

Mans foto portfolio →

RSS