← uz sākumu
2013.gada 04.februāris (0)

Izaicini it visu

Minimālisms, lifehacking   


Pirmdienas Manna kārtējo reizi lika atcerēties, ka nekas nav šajā dzīvē tā vērts, lai ar to vienkārši samierinātos. Ir lietas, kuras mēs nevaram ietekmēt, tomēr esmu pamanījis cik daudzi savās dzīvēs vienkārši neuzdrošinās neko mainīt.

Iemesli tam, protams, ir dažādi.

Vieni pat nenojauš, ka kādu no savas dzīves disfunkcionālajām daļām varētu vispār mainīt. Parasti tas ir tāpēc, ka šī daļa vispār nekad nav bijusi izaicināta. Ar domu: tā ir bijis vienmēr. Un pat prātā neienāk apvaicāties, kāpēc jau četrās paaudzēs cepot cepetim tiek apgriezti abi gali. Neviens jau sen pat nenojauš, ka vecvecvecmāmiņai vienkārši panna bija par šauru.

Otri izvēlas gausties, bet tā arī nekad nesaņemas mainīt lietas savā dzīvē, kaut arī risinājumi ir pavisam skaidri un prasa tikvien kā uzdrīkstēšanos un aizmiršanu par "a ko cilvēki padomās". (Šie ir tie "draugi", no kuriem es apzināti/neapzināti jau kādu laiku izvairos - riebjas tukšā pļurkšķēšana)

Trešie neko nevar mainīt apstākļu ziņā un tāpēc pat nenojauš, ka ne viss ir atkarīgs no ārējiem apstākļiem.

Ejot cauri lielajam Resetam, es izaicinu visu savā dzīvē.

Lietas izaicinu ar jautājumiem: kāpēc man vispār ir šī lieta? Ko tā pienes manā dzīvē? Kas notiktu, ja man tās nebūtu? Ja atbilde uz šiem jautājumiem ir "ne šis, ne tas", es rīkojos, lai tiktu vaļā no konkrētās lietas. Tā piemēram, šajās brīvdienās izjaucu ar lielu lepnumu un darbu paštaisīto virtuves skapi, no kura pāri palika tikai trīs lielās kastatvilknes - tās bija vienīgās, kas veica reālu funkciju (virtuves virsma tiks pagarināta un zem tās būs šīs trīs lielās kastatvilknes).

Tas pats attiecas uz saistībām. Es izaicinu katru nodarbi vaicājot: vai tas dod manai dzīvei kādu pienesumu? Vai man patīk to darīt, vai tas mani uzlādē? Vai tas kādam citam nāk par labu?
Nepārprotiet, es netaisos darīt tikai un vienīgi to, kas man patīk, tomēr pārāk ilgi mistiska pienākuma sajūtas dzīts esmu darījis daudz par daudz lietas, kuras man nevajadzēja uzņemties, kā rezultātā es pamatīgi "izdegu". Līdz pat tam, ka iedzīvojos uz vairākiem gadiem dziļā depresijā (es gan domāju, ka tur arī ērču encefalīta izraisītā meningīta sekas pielika savu artavu).

Grūtākais izaicinot ir atmest mantojuma domāšanu. Pamēģināt pieiet visam no nulles punkta.

Piemēram:
- Tā vietā lai domātu, kā pārkārtot esošo istabu, lai tā kļūtu funkcionāla, apsvērt, ko es iesāktu ar pilnīgi tukšu istabu.
- Tā vietā lai domātu kā mainīt esošo dienas kārtību, iedomāties kādai tai vajadzētu būt.

Šis jau patiesībā arī ir tas lielais RESETS. Līdzko es piegāju visam no nulles punkta, kļuva daudz skaidrāks, kas esošajā ir derīgs un, kas no tā visa ir lieks.

Līdz ar to ir skaidrs mērķis. Un ar skaidru mērķi ir krietni vieglāk dzīvot, jo visi ikdienas lēmumi tiek balstīti konkrēta mērķa sasniegšanā.

Ja reiz saproti, kāpēc kāda lieta nevar palikt tāda kā tā ir patreiz, atrast motivāciju pārmaiņām nav grūti...

  
 

↑ uz augšu ↑
Mani sauc Ingus Bukšs (tāpat zināms kā Boo) esmu aptuveni 40 gadus jauns. Esmu vierdodokss un strādāju par apkopēju
Tup un Turies

Mans foto portfolio →

RSS